23.janvāris – gleznotājas Mildas Bīrītes dzimšanas diena (1909–1988)

    ​Berta jau no 1920.gadu sākuma dzīvoja Krievijā, vēlāk tēvs aizgāja viņsaulē un iztikšana nebija viegla. Tāpēc Milda, pilnā vārdā Milda Agate Veronika, izskolojusies Valkas vidusskolā, 1927.gadā devās uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga) pie māsas ar skaistu sapni studēt Mākslas akadēmijā. Taču apstākļi iegrozījās citādi. 1933.gadā viņa pabeidza Ļeņingradas Inženierijas – ekonomikas institūtu, studējot būvmateriālus, bet tikai teorētisko kursu, neaizstāvēja nobeiguma diplomdarba projektu. Studiju laikā  meitene paralēli strādāja  dažādās vietās par ekonomisti, bet no 1936. – 1941. (līdz II pasaules kara sākumam) krasi mainīja nodarbošanos – bija māksliniece Ļeņingradas fotopapīru fabrikā un mākslas namā. Jau 1941.gada 8.septembrī sākās pilsētas blokāde un M.Bīrīte drīz vien nomainīja darba vietu. Tā visu blokādes laiku (līdz 1944.gada janvāra beigām) viņa strādāja dažādās slimnīcās, iespējams tā paglābdamās no bada nāves un aukstuma. Pēc blokādes viņu apbalvoja ar medaļu “Par Ļeņingradas aizsardzību”, kādas piešķīra visiem blokādē izdzīvojušajiem.
    Tūlīt pēc tam M.Bīrīte atgriezās Latvijā un steidza tomēr savu sapni īstenot – iestājās Mākslas akadēmijā, gleznotājos, turklāt uzreiz trešajā kursā. Spriežot pēc pašas mākslinieces autobiogrāfijās rakstītā, uzņemšana trešajā kursā bijis pārpratums, bet tam vairs dokumentāri izsekot nav iespējams. Līdz tam mākslas jomā viņa praktizējusies vien Ļeņingradā –  strādājot fotopapīra fabrikā, mākslas namā un četrus mēnešus apmeklējot strādnieku studiju Vasīlija salas kultūras namā.
    Sadzīves apstākļi nav viegli. Brīžiem topošā māksliniece piestrādā, brīžiem lūdz atbrīvot no studiju maksas, jo trūkst līdzekļu. 1947.gadā viņa vēlas iestāties grafikas darbnīcā, bet šajā virzienā nekas tālāk nenotiek. Diplomdarba vadītājs, gleznotājs Ģederts Eliass norādīja, ka nepietiekama pirmsakadēmijas sagatavošanās, steidzīgums kopā ar izteiktu paškritiku atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz diplomdarba izstrādi. Tomēr nepārliecinātā par savu kā gleznotājas varēšanu M.Bīrīte 1949.gadā pabeidz akadēmiju ar diplomdarbu “Mākslas akadēmijas lasītavā”. Vēlāk Ģ.Eliass norāda, ka viņa audzēkne studiju laikā ir veiksmīgi attīstījusies, viņas emocionalitāte mākslā izpaužas gaiša, dzīvespriecīgā kolorītā.
   Jaunā māksliniece dzīvo Rīgā, uzsāk darbu 10-gadīgajā mūzikas vidusskolā (tagad E.Dārziņa mūzikas skola)  par zīmēšanas skolotāju. Pēc gada M.Bīrīte jau ir kombināta “Māksla” portretiste, piedalās izstādēs, glezno aktus, klusās dabas, ainavas, arī marīnas, figurālas kompozīcijas, un tieši pēc desmit gadiem viņa kļūst par Mākslinieku savienības biedri.
    Pienākot pensijas gadiem (ap 1966.gadu) M.Bīrīte kopā ar dzīvesbiedru, gleznotāju Bruno Sipānu pārceļas uz viņa dzimto pusi – Vējavas “Skrandiem” (tagad Madonas novada Jumurdas pag.). Abi gleznotāji no aktīvas dalības galvaspilsētas mākslas dzīvē pamazām attālinās, bet iesaistās Madonas mākslinieku grupā. 1973.gadā aizsaulē aiziet B.Sipāns. Māksliniece paliek “Skrandos” viena līdz mūža nogalei (1988.gada 7.aprīlim), pavadot tur vēl piecpadsmit gadus, arvien vairāk noslēdzoties, bet nepametot gleznošanu.
    Abi gleznotāji bija sasnieguši augstu meistarību, katrs no viņiem meklēja un izkopa savu rokrakstu sižeta izvēlē, gaismas traktējumā, triepienā. Tomēr ilgus gadus līdzās strādāšana atstāj iespaidu. Mildas triepiens ir ekspresīvs, krāsu gamma no spoži krāsainas līdz gandrīz monohromai. Šodien grūti noteikt, kurš kuru ietekmēja vai abu domāšana  bija tik līdzīga. Abiem galvenais bija gleznošana, ne plaša publiska atpazīstamība, izrādīšanās. Līdz ar to viņu devums mūsdienās maz zināms un nepietiekami novērtēts.
    Lielākā Mildas Bīrītes darbu kolekcija glabājas Valkas muzejā, ar kuru var iepazīti Muzeju kopkatalogā (NMKK). Viņas darbi ir arī citos muzejos (Madonas muzejā – divi ), privātpersonu kolekcijās un, protams, ģimenē.
    Pateicība par atsaucību un sadarbību Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma glabātajai Guntai Plotkai, Latvijas Valsts arhīva vecākajai ekspertei Anitai Krastiņai, Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītājai Ligitai Drubiņai.